darbs un viss ap to...

Kad bijām iedzīvojušās, mums bija pirmā darba diena. Uz prāmjiem mūs vēl nelaida, bija jātrenējas kafejnīcā, kas ir piestātnē - uz sauszemes. Lai arī angļu valoda, salīdzinoši bija labā līmenī, sākumā bija grūti. Visi nosaukumi un termini, vārdi, ko ikdienā amerikāņi lietoja, mums skolā nemācīja. Arī strādāt ar kasi bija grūti pierast, vajadzēja iemācīties ēdienkarti un visus pārējos sīkumus. Valūta bija citādāka, mēs, latvieši esam pieraduši lietot monētas, Amerikā bija tikai 4 monētu vienības, salīdzinot ar Latviju - 8. Daudz papīra naudas - netīras naudas. Visi bija laipni un atsaucīgi.
Tā kā jūnijs viņiem neskaitās sezona, darbs bija reti un ātri viss apgūtais aizmirsās. Mums piedāvāja ceļot, kamēr nav daudz darba, mēs to neizmantojām, jo nebija tik daudz naudas. Dzīvojāmies pa māju. Apskatījām vietējo pludmali, braucām uz New London, kas ir otrā krastā - Konektikutā, staigājām pa lielveikaliem. Kaut kā centāmies nosist laiku. Strādāt kopā mums nesanāca. Nezinu īsti kāpēc, lai labāk apgūst labāk jauno darbu vai citu iemeslu dēļ, patiesībā pa visiem 3 mēnešiem 2 reizes mēs strādājām kopā. Ar laiku jau pieradām, ka grafiki nesakrita. Tā kā mums tika piešķirta lielākā istaba, mēs nebijām 2 vienā istabā. Gaidījām meitenes no Maskavas. Patiesībā, mēs negaidījām, jo bijām pieradušas būt divas.
Tā kā kolēģi, ar ko strādājām kopā, taujāja, no kurienes esam, par Latvijas vēsturi un citām tēmām, mēģinājām iestāstīt, ka tomēr, nēesam no Krievijas un ka Eiropa NAV valsts. To, ka katrai Eiropas valstīm, katrai ir sava valoda, un ka esam neatkarīgas valstis. Dažiem pieleca, dažiem nē. Vienu dienu, no kolēģa (filipīnieša) sagaidīju jautājumu (tieši nedēļu pirms Maskaviešu ierašanās): "kāpēc mums tik ļoti riebjas krievi'' es biju šokā, lai nu ko, bet šo es nebiju gaidījusi. Tā kā man nav naids pret krievu tautības cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, kur nu vēl Krievijā, biju nobijusies, ka šādas runas aizies tālāk. Es kategoriski atbildēju, ka tā nav taisnība un lai viņš aizmirst šādu domu. Es paskaidroju, ka mums nepatīk, ka mūsu zemi sauc par Krieviju un tam nav nekāda sakara ar cilvēkiem no Krievijas vai viņu tautības. Tā arī bija pēdējā reize, kad saskāros ar šādu jautājumu.
Maskavieši ieradās. Meitenes bija jaukas, dīvainas, bet sadzīvot bija viegli. Patiesībā, bija patīkami, ka viņas bija tur, kopā ar mums, jo vismaz kāds saprata mūs, proti, amerikāņi bija pilnīgi citādāki un filipīnieši vispār... Dīvaina tauta. Mēs strādājām kopā ar dažām polietēm. Patiesi jaukas meitenes un jutos kā savējā ar viņām. Arī polietes izrādīja simpātijas, jo mēs bijām līdzīgas - neslinkojām, gudras, labi izskatījāmies. Varbūt Latvijā nekad tā nebūtu sevi noraksturojusi, bet dzīvojot tur, sapratu, ka, tiešām, tā arī ir... Salīdzinājumā ar pašiem āsamerikāņiem un āfrikāņiem, spāņiem - mēs bijām kā labās fejas. Visi priecājās ar mums strādāt, jo darījām to ar prieku un labi.
Jūlijs paskrēja nemanot. Biju pārstrādājusies. Bija jāstrādā gandrīz katru dienu un laiks pagāja nemanot....Daudz sazinājos ar māsu, kas dzīvoja citā štatā un plānojām manu ciemošanos pie viņas..... :)