Pirmais vakars...

Kad braucām iepirkt sadzīvei vajadzīgās lietas, puiši teica, ka šovakar vienam no filipīniešu puišiem ir dzimšanas diena! Tā ari bija, jau ap vakarpusi cilvēki sāka pulcēties un ballīte sākās pilnā sparā! Mēs bijām uzmanības centrā, i' no meitenēm, i' no puišiem... Visi dzēra alu, kas garšoja pēc viegla sieviešu aliņa. Jāā, Amerikā, cilvēki, nezina, kas ir alus!!! Daudzi domāja, ka esam no Krievijas, tas, ka teicām, ka tomēr no Latvijas, viņiem bija pilnīgi vienalga... Bet tas jau nekas... Pat kartē rādījām, bet tas jau arī nekas... Viņi tik un tā to nesaprata. Visvairāk viņi brīnijās, ka mums ir tik maza valsts un tik mazs iedzīvotāju skaits un ka, tomēr, mums ir sava valoda, sava valūta un viss pārējais atsevišķi. Vislielākās problēmas cilvēkiem bija saprast, ka vairs neesam Padomju Savienībā (un kas tā tāda vispār ir? Krievija???)un esam Eiropas Savienībā. Cilvēkiem bija grūti saprast kā tas var būt. Iepazinos ar vienu polieti. Bija patīkami, ka kāds vēl ir no Eiropas, no bijušās Padomju Savienības un tagadējās Eiropas Savienības. Bet patiesībā, es nevainoju nevienu no viņiem, jo dažam labam "latvietim" ir grūti saprast mūsu vēsturi.
Uzcienājām ar latviešu cigaretēm, ELITA, ko man bija uzdāvinājušas draudzenes - lai ņemu līdzi, nesu Latvijas vārdu :D :D Tā arī bija, viņi jautāju, vai mums ir īstas latviešu cigaretes, iedevu noprovēt, bet viņi uzreiz jautāja, kas rakstīts uz paciņas (Amerikā nav pieņemts rakstīt uz paciņām "draudošos" tekstus, ka smēķēšana kaitīga veselība, utt.) . Uz šīs paciņas bija rakstīts - smēķēšana - nogalina! Es, protams, iztulkoju - SMOKE AND DIE!!!! :D Vai, kā šie pārbijās... Tas tik bija cirks! Pašas ar nosmējāmies... Mums bija pēc grafika iedotas vēl 2 brīvdienas, nezinājām kur dēties aiz garlaicības. Aizbraucām uz biroju, parunāt aci pret aci ar priekšniecēm, parakstīt dokumentus utt. Tad mūs aizveda uz Molu. Sākumā bija šoks!!!! Lēti, bet nesmuki... Ne gaumīgi... Bet tie bija tik pirmie iespaidi, pēc tiem sekoja nākošie!

Ierašanās Ņujorkā!

Negulēta nakts. Pulksten, piecos no rīta jau jābūt lidostā!! Satieku draudzeni tur. Uztraukums baigs. Mums abām pirmais, tik tālais lidojums un vēl uz tik ilgu laiku. Jau Rīgas lidostā pirmā izgāšanās - aizmirsām paskatīties, kurš termināls ir mūsējais, labi, ka kāds jauns puisis mums palīdzēja, bet viņš, redzot, kāds ir mūsu galamērķis, nobrīdināja, esiet uzmanīgākas, turpmāk, vienmēr paskatieties terminālu jau laikus. Ieradāmies Stokholmas lidostā. Tik liela. Bet labi, ka nebija termināli jāmaina, tas nav tik vienkārši kā Rīgas lidostā.
Pēc pāris stundām jau arī mums bija jākāpj lidmašīnā. lidmašīna milzīga, vietas, kur sēdējām labās, varējām skatīties filmas, spēlēt spēles un klausīties mūziku... Lidojums bija nogurdinošs, es aizmigt nevarēju, Kika gan pagulēja. Nosēšanās bija iespaidīga, visa Manhetena zem kājām... Skaisti.
Muita. Bijām sabaidītas, ka muitā mūs pratinās un ka nekad neko nevar zināt. Rindas bija lielas, bet pēc mums nolaidās vēl viena lidmašīna un tad jau likās, ka 15 cilvēki pa priekšu jau ir nieks... Kad piegāju pie muitnieka, sākām runāties. Viņš bija patīkams cilvēks, loti laipns. Un bladāts!!!!! Ieslēdzās signalizācija!!!!! Visa muita paralizēta. Ausis jau sāpēja. Kādas 15 min. Pēc tam viņiem visa datu bāze uzkārās, bija jāgaida, kad sataisīs. Sākums jautrs! Bet izrunājos ar muitnieku, vēl par Kiku arī izprašņāja, viņš pirmo reizi runāja, ar kādu no Latvijas.
Tikko kā tikām ārā, zvanīju māsai (mana māsa dzīvo ASV jau loti ilgi) Tad jau mēs meklējām autobusu, kas mūs aizveda uz Manhetenas autoostu. Braucām ar autobusu, kas ved uz New London, Konektikutas štatā. Tā bija otrā pilsēta, kaut gan mums bija paredzēts dzīvot Long Island NY štatā, mums ieteica darīt tā, nākošajā rītā pārcelties ar prāmi uz "īstajām" mājām. Sazvanījām vienu meiteni, polieti, kas ir viena no bosiem, firmā, kur bija paredzēts strādāt. Ceļš bija garš un nogurdinošs, "zaļajā pieturā" iestiprinājāmies ar kafiju un jau bijām modras. Gala pieturā mūs sagaidīja 2 meitenes, aizveda mūs pārnakšņot uz citu māju, kas ir New Londonā. Mājas nosaukums bija Wiliams House. Tur mūs sagaidīja daudz puiši. Lielākā daļa bija filipīnieši, kas mums bija šoks. Šogad viņi bija ļoti daudz. Visi uzdeva tik daudz jautājumus. Viņi domāja, ka esam meitenes no Krievijas, sākumā domājām, ka viņi vienkārši domā, ja latvietes, tad nu tās pašas krievietes jau esam, bet izrādījās, ka būs arī meitenes no Krievijas - Maskavas.
No paša rīta, jau mums atbrauca pakaļ un aizveda uz prāmi. Iesēdināja mūs laivā (prāmī) . Laiva bija citādāka kā bijām iedomājušās. Uzcienāja ar lielo krūzi kafijas! O' jā!, lai arī kafija bija vāja, tas bija tas ko man tieši gribējās. Izstaigājāmies pa klāju, pirmās bildes iemūžinājām, bet auksts gan bija, pat līņāja. Bija drusku nelabi ap dūšu, bet iespējams, jauno pārdzīvojumu dēļ. Pusotrā stundā jau pietauvojāmies. Un aizveda uz mūsu "īstajām" mājām. Tur mums bija vēl divi šoki!!! Pirmais, mēs dzīvojām nekurienes malā, ar daudz zaķiem un briežiem, nekādas civilizācijas ārpus mājas. Vienā no bagātākajām pilsētām Amerikā - Long Island, kur pa vasaru mitinājās Manhetenas sabiedrības krējums. Otrais, mums bija paredzēta istaba kopā ar tām pašām divām gaidītajām krievietēm. Istaba bija paliela, bet ne tik, lai dzīvotu 4 cilvēki. Bet mierinājums bija tas, ka Maskavietes atbrauca tikai ap Jāņiem. Tā nu aizveda uz tuvāko ciematiņu, nopirkām fēnu un kontaktu pārveidotāju un citus niekus, ko sadzīvē vajadzēja. Vai es minēju, ka dzīvojām divas latvietes ar desmit filipīniešiem????? :)